Klusums kādu laiku ir šeit skaidrojams ar lielajām dzīves pārmaiņām. Pārmaiņas ir dažādās frontēs:
- pārceļamies atkal kādu laiku uz Latviju.
- es sāku strādāt. Nu jau nedēļu esmu Latvijā. Zane ar Pēterīti brauks uz Latviju oktobra beigās.
- Pēterītis, kad atbrauks sāks iet bērnudārzā.
- Jāiekārto dzīvesvieta Latvijā. Sākot no TV iegādes, beidzot ar mašīnas iegādi.
Kad tik daudz pārmaiņu, nav laika tik daudz rakstīt. Bet pacentīšos rakstīt arī Latvijas režīmā
Pirms dažām dienām atgriezāmies no nedēļu gara Normandijas ceļojuma. Ja būtu dažos teikumos jāapraksta ceļojums – tie būtu:
- daudz apēstu gliemežu un citu jūras zvēru. Iemācījos arī atvērt austeres – veiksmīgi saskrāpējot roku pret austeres aso malu, bet bez asinīm tā īsti nemaz to nevar iemācīties. Bijām arī austeru fermā, kur redzējām kā tās tiek audzētas. Vairāk informācijas pie bildēm.
- akmeņainās pludmales. Man tā patika, ka bija grūti šķirties no salasīto (un smuko) akmeņu kalniem, ko AirBaltic svara ierobežojuma dēļ nevarēja vest uz Latviju.
- pārsteigums par lielajiem paisumiem/ bēgumiem. Pēcpusdienās laivas atradās ūdenī, bet no rītiem gulēja uz grunts. Paisums pie Mt Saint Michela baznīcas pārvietojoties ar 10km/h ātrumu. Tas ir aptuveni tāds pats ātrums ar kādu skrienu…
Divos vārdos: bija labi.
Plašāks ceļojuma izklāsts pie bildēm. (lai redzētu komentārus, jāklikšķina labajā augšējā stūrī “Show info”)
Jau pēc dažām dienām braucam uz Normandiju uz nedēļu, kas noslēgs mūsu lielās vasaras brīvdienas šogad. Paviesojāmies pie maniem radiem Liepājas pusē, apskatījām Palangu un Kuršu kāpu Lietuvā, bijām uz Zanes radu kāzām un vairākas dienas neko nedarījām Jūrmalā.
Īss bilžu atskats uz pāris pēdējām brīvdienu nedēļām.
Jau rīt dodamies uz LV. Programmā – dzimšanas dienas, kāzas, ceļojumi, kino un tikšanās ar draugiem.
Ja ir gribētāji – es būtu priecīgs iet dzert alu sākot no otrās augusta nedēļas.
Jūras nav. Kalnu nav. Karsts. Ezeros, upēs īsti peldēt nevar (un ja var, tad tikai daži par to zina). Lai izbrauktu no valsts (izņemot dažas valstis visā pasaulē) ir nepieciešama vīza. Vidējā alga ir diezgan zema. Šādi varētu vēl rakstīt. Nav viegli būt moldāvam. Tā drošvien domā daudzi ārzemnieki.
Bet diena tuvojas vakaram un ielās parādās daudzi jautri jaunieši. Āra kafejnīcas ir pilnas līdz par rītam. Klubos cilvēki dejo (nevis stāv un pēta viens otru, kā Bukureštes labākajos klubos). Meitenes smuki saģērbjas. Puiši arī mēģina labi izskatīties.
Esmu ieguvis zināmu reģiona perspektīvu un mana pieredze ir tāda: vislabākie klubi ir Odesā, visiespaidīgākie kalni ir Rumānijā, bet moldāvi māk tusēties.
Iesaku Kišiņevu vasaras vakaros!
Dzirdot latviešus sūdzamies par to, ka Latvijā ir slikts klimats, nav kalnu un vispār daudz līst, gribās visus sūdzambībeles sasēdināt mazajā AirBaltic Fokkerītī, kārtīgi izkratīt pa gaisa bedrēm un atsūtīt uz Moldovu.
Nedēļas nogalē bija pāri +30 (ēnā un ārpus pilsētas) un cilvēki meklēja vietas, kur patverties no karstuma. Ūdens bija pirmā izvēle. Bet Moldovā jau nav jūras… un arī ezeros īsti peldēt nevar…
Tautu jau tas pārāk neuztrauca un cilvēki brida pa dūņainajiem krastiem, pāri aļģēm ezeros peldēties. Tiem, kam vairāk naudas – devās uz atpūtas vietām. Te par 5-12 LS no cilvēka bija iespēja piekļūt pie baseiniem. Arī mēs sestdien nolēmām atpūsties kā tauta un palikām pie kāda ezera, ko atradām Kišiņevas tuvumā, kur gulējām ar savu saulessargu blakus citiem pārkarsušajiem. Ūdenī gan negājām, bet vietējie gan.
Svētdien nolēmām braukt uz glaunāku vietu, ko sauc par “Forest Club”. Citi ārzemnieki to ieteica. Tomēr tur bija tik pārpildīts, ka nedabūjām pat krēslus, kur apsēsties. Bet Peppe vismaz padzīvojās par bērniem domātu baseiniņu, drusku pasauļojāmies un braucām mājās, sapņojot par Baltijas jūru…
Kopā ar manu bijušo darba kolēģi un labu draudzeni Ullu nolēmām izveidot blogu par mūsu gatavošanos savam pirmajam maratonam Ņujorkā, uz ko brauksim jau novembrī.
Bloga doma ir padarīt visu to bezgalīgo treniņu skriešanu mazliet interesantāku. Daļu sava laika rakstīšu arī tur: www.ullapretjani.lv
Sekojiet līdzi un neļaujiet Ullai mani pārspēt! :)
.
.
Vakar atgriezāmies no 8 dienu brīvdienām ar Pēterīti Latvijā. Zane jau mūs gaidīja Moldovā. Visi esam apmierināti: abi ar Pēterīti pavadījām ļoti aktīvas brīvdienas Latvijā un ļāvām mammai mazliet atvilkt elpu no mums abiem. Zane jau ir atgriezusies ikdienas darbos, bet mums ar Pēterīti būs atkal jāmēģina iekļauties Moldovas ikdienā.
Kopš jūnija sākuma esam pavadījuši ļoti aktīvu dzīvesveidu, sākot ar 4 dienām Odesā, tad mēs ar Jāni bijām 10 dienas Rumānijā (kamēr Pēterītis ar Zani Latvijā), tad vēl 8 dienas Latvijā (bez Zanes) un tikai tagad esam atpakaļ.
Vakar vakarā jau ar Zani skatījāmies, kur gan varētu nedēļas nogalē aizbraukt, bet laikam pārmaiņas pēc ir jāpasēž mājās…
Šogad Jāņi nosvinēti ļoti labi. Svinējām Cesvainē kopā ar ģimeni un draugiem (lasīt: Katrīnu). Kad visi līgotāji bija aizgājuši gulēt, es vēl kādu stundu nosēdēju viens pats pie ugunskura gaidīdams sauli. Un sagaidīju. Tā nu ir viena no retajām reizēm manā mūžā, kad to esmu izdarījis (ķeksītis nākotnei).
Kad biju sagaidījis saulīti, tad jutos tikpat vareni un labi, kā jaunais cilvēks, ko nofotografēju 22.jūnijā Silmaču muzejā Druvienas pagastā.
Kas notiek, ja kopā ceļo divi Jāņi un vienam Jānim patīk daba, bet otram pilsētas? Jāmeklē kompromisi.
To arī darījām, tomēr man ir sajūta, ka otrais Jānis (ne tas kas es) ieguva vairāk pilsētas, kā es dabu. Iespējams, ka otrais Jānis domā otrādi (jo viņš ir otrais Jānis), bet šis ir mans blogs :)
Kopā Rumānijā bijām 9 dienas, nobraucām kādus 2060 km un visu ko redzējām. Piebildīšu, ka varēja būt vairāk dabas…
Čeklists un bilžu video zemāk: